×

Pieteikums Satversmes tiesā

Rīgā, 2016.gada 21.aprīlī

                 Latvijas Republikas Satversmes tiesai

                 Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

                 Latvijas Republikas Ministru kabinets

KONSTITUCIONĀLĀ SŪDZĪBA

par Ministru kabineta 2016.gada 26.janvāra noteikumu Nr.69 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115.pantam un likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktam un 32.2 panta 44 daļai.

Lietas fakti

  1. Ministru kabinets (MK) 2016.gada 26.janvāra sēdē pieņēma MK noteikumus Nr.69 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” (Noteikumi Nr.69), kas stājās spēkā 2016.gada 13.februārī.

Noteikumi Nr.69 nosaka atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikumu. Noteikumu Nr.69 izdošanas pamats ir likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 4.6 daļa, kas paredz, ka izsoļu ieņēmumus izmanto, lai mazinātu klimata pārmaiņas un nodrošinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām.

Noteikumos Nr.69 noteiktā atklātā konkursa projekti tiek finansēti no emisiju kvotu izsolīšanas instrumenta (EKII), ko veido emisijas kvotu izsoļu ieņēmumi, kurus Latvija iegūst no dalības Eiropas Savienības (ES) emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS). Saskaņā ar likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 31 daļu Latvijas emisijas kvotu izsoļu ieņēmumi ir finanšu līdzekļi, kas iegūti, izsolot emisijas kvotas un kas ieskaitīti Valsts kasē atvērtajā valsts pamatbudžeta ieņēmumu kontā atbilstoši valsts budžeta ieņēmumu klasifikācijai.[1]

  1. 2016.gada 6.janvārī biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna” (Delna) vērsās ar iesniegumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), norādot uz Noteikumu Nr.69 projekta iespējamo neatbilstību likumam, starptautiskajiem labas prakses principiem vides izdevumu pārvaldībā un nosacījumu nepamatotību.[2] Uz minēto iesniegumu Delna saņēma atbildi vien 2016.gada 14.martā.[3]

2016.gada 26.janvārī Delnas pārstāvis Jānis Veide piedalījās MK sēdē, kurā tika lemts par Noteikumu Nr.69 pieņemšanu.[4] J.Veide norādīja, ka par šiem noteikumiem Delna ir sūtījusi VARAM vēstuli, uz ko nav reaģēts. Noteikumi rada aizdomas, ka tie ir rakstīti vienam konkrētam projektam un beigās CO2 samazinājums nebūs pietiekams, kā arī noteikumu izstrāde nav bijusi caurskatāma. J.Veide izteica bažas, ka noteikumi ir rakstīti, lai uzvarētu Ventspils mūzikas vidusskolas projekts, līdz ar to aicināja MK nepieņemt Noteikumus Nr.69 un VARAM tos atsaukt. Uz to vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs K.Gerhards norādīja, ka šis ir konkursa nolikums, kurā ir tiesības piedalīties visiem, kas ir ieinteresēti. Neiet runa ne par kādiem konkrētiem projektiem, visiem būs iespējas piedalīties. Līdz ar to Delnas iebildumi pēc būtības netika vērtēti.

Subjektīvo tiesību aizskārums

  1. Satversmes 115.pants nosaka ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Satversmes tiesa norādījusi, ka tiesības dzīvot labvēlīga vidē ir piemērojamas tieši un nepastarpināti. Proti, privātpersona, pamatojoties uz Satversmes 115.pantu, ir tiesīga vērsties tiesā par tādu publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās tiesības un likumīgās intereses. Šādas subjektīvās publiskās tiesības privātpersonai kā sabiedrības elementam izriet no vides tiesību specifikas.[5]
  2. Noteikumi Nr.69 ir izdoti saskaņā ar likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļu minētā panta 4.4 daļas 1. un 2.punktā noteiktajiem mērķiem, proti, lai mazinātu klimata pārmaiņas un nodrošinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām. Saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 1.panta 23.punktu vides normatīvie akti ir normatīvie akti, kas attiecas uz vidi vai palīdz sasniegt valsts vides politikas mērķus – saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi. Tā kā Noteikumi Nr.69 izdoti Latvijas klimata politikas mērķu sasniegšanai, tie uzskatāmi par vides normatīvo aktu, kā izstrādē valstij ir pienākums nodrošināt sabiedrības līdzdalību.
  3. Saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru, lai secinātu, vai ar apstrīdēto tiesību aktu ir aizskartas juridiskās personas tiesības uz labvēlīgu vidi, visupirms jāvērtē juridiskās personas darbības mērķi, kas var būt noteikti tās statūtos – par ieinteresētām atzīstamas tādas nevalstiskās organizācijas, kuru darbības mērķis ir vides aizsardzība, turklāt šai juridiskajai personai ir jābūt dibinātai atbilstoši visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.[6]

Papildus tam, lai līdzsvarotu nepieciešamību pēc nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanas un personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, inter alia jāpārliecinās, vai privāto tiesību juridiskā persona piedalījusies apstrīdētā normatīvā akta, piemēram, teritorijas plānojuma, izstrādes un pieņemšanas procesā, tiktāl, ciktāl normatīvajos aktos šāda iespēja ir paredzēta un to bijis iespējams praktiski īstenot.[7]

Delnas statūtu 3.1.(i).punkts nosaka, ka Delnas uzdevums ir sekmēt tiesiskuma ievērošanu vides jomā.[8] Delnas statūtos kā viens no darbības mērķiem ir noteikta vides aizsardzība. Delna ir reģistrēta kā biedrība Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā.

Turklāt Noteikumu Nr.69 izstrādes procesā Delna iesniedza VARAM iesniegumu, kurā norādīja uz būtiskiem likuma pārkāpumiem Noteikumu Nr.69 saturā, kā arī piedalījās MK sēdē, kurā tika lemts par Noteikumu Nr.69 pieņemšanu, kā tas norādīts konstitucionālās sūdzības 2.punktā.

Tādējādi uzskatāms, ka Delna iespēju robežās ir piedalījusies apstrīdētā normatīvā tiesību akta izstrādes un pieņemšanas procesā. Līdz ar to secināms, ka Delnai piemīt attiecīga tiesībspēja un rīcībspēja vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību par vides tiesību pārkāpumu.

  1. Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 115.pantā nostiprinātās tiesības uz labvēlīgu vidi cita starpā ietver tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā.[9] Satversmes 115.pants privātpersonai piešķir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanas procesā.[10] Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti.[11] Sabiedrības līdzdalības mērķis ir pieņemt objektīvu lēmumu un panākt dažādu interešu līdzsvaru.[12]

No Satversmes 115.panta izrietošo sabiedrības tiesību uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā interpretācijā jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības, ciktāl no Latvijas normatīvajiem aktiem neizriet augstāki sabiedrības līdzdalības standarti.

6.1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (Klimata konvencija) 6.panta (a)(iii) paragrāfs nosaka, ka, veicot savas 4.panta 1. (i) paragrāfā noteiktās saistības, Līgumslēdzējas puses veicinās un atvieglos valsts un, ja nepieciešams, reģionālā līmenī un saskaņā ar valsts likumiem un normām un atbilstoši savām iespējām sabiedrības līdzdalību cīņā pret klimata pārmaiņām un to sekām un atbilstošas pretdarbības plānošanā. Klimata konvencijas 4.panta 1. (i) paragrāfs uzliek Līgumslēdzējām pusēm saistības, ņemot vērā to kopējo, tomēr diferencēto atbildību un savas raksturīgās valstiskās un reģionālās attīstības vajadzības, uzdevumus un apstākļus, cita starpā sekmēt visplašāko slāņu, ieskaitot neformālās organizācijas, iesaistīšanos šajās norisēs.[13]

6.2. 1998.gada 25.jūnija Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesas iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 8.pants uzliek Latvijai pienākumu veicināt efektīvu sabiedrības dalību posmā, kad valsts iestādes izstrādā tādus normatīvos aktus, kam var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Minētā pienākuma izpildei Pusei jādod sabiedrībai iespēja izteikt savus apsvērumus tieši vai ar kompetentu konsultatīvo iestāžu starpniecību.[14]

No Orhūsas konvencijas 8.panta izriet sabiedrības tiesības iesaistīties likumdošanas procesā līdz pat brīdim, kad izpildvaras izstrādātais projekts tiek iesniegts likumdevējam.[15] Tāpat valstij jāizstrādā kritēriji, kas ļautu noteikt, kad normatīvā akta ietekme uz vidi uzskatāma par nozīmīgu.[16] Valstij ir pienākums sabiedrības dalības rezultātu ņemt vērā tiktāl, ciktāl tas iespējams, kas nosaka objektīvi augstu pierādīšanas standartu tam, ka konkrētajā gadījumā sabiedrības komentāri nopietni apsvērti.[17] Ja sabiedrības komentāri vispār netika ņemti vērā, iespējams pierādīt, ka konkrētajā gadījumā iestāde neievēroja minimālās procedurālās prasības.[18] Ja valsts nacionālie tiesību akti jau nosaka sabiedrības līdzdalības garantijas, tās jāsaglabā saskaņā ar Orhūsas konvencijas 3.panta 5. un 6.punktu.[19]

Minēto tiesību pārkāpuma gadījumā sabiedrības locekļi var prasīt valsts pienākuma ievērošanu saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9.panta 2. un 3.punktā noteikto pieeju tiesai.[20]

6.3. Vides aizsardzības likuma 13.pantā noteikts vispārīgs iestādes pienākums iesaistīt sabiedrību vides normatīvo aktu sagatavošanā un apspriešanā iespējami agrākā stadijā un nodrošināt sabiedrības pieeju normatīvā akta projektam.

Satversmes tiesas judikatūrā norādīts, ka mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt vienīgi, cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram.[21]

  1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sasniegt pēc iespējas augstāku vides aizsardzības pakāpi un pienākums nepārtraukti uzlabot situāciju vides aizsardzībā.[22] Tas ietver arī pienākumu nepadarīt procesuālo regulējumu mazāk efektīvu vides tiesību aizsardzības aspektā.[23]

Arī Eiropas Savienības vides tiesībās pastāv princips, kas paredz dalībvalstīm pienākumu sasniegt pēc iespējas augstāku vides aizsardzības pakāpi un pienākumu nepārtraukti uzlabot esošo situāciju.[24]

7.1. Līdz šim no Satversmes 115.panta izrietošās sabiedrības tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz klimata mērķu sasniegšanai paredzētā finansējuma izmantošanu noteica likums “Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” (Kioto protokola likums). Saskaņā ar Kioto protokola likuma 3.panta 2.punktu likums cita starpā nosaka valsts siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas vienību pārdošanas rezultātā iegūto līdzekļu plānošanas, izmantošanas un administrēšanas kārtību.

Saskaņā ar Kioto protokola likuma 1.panta 8.punktu klimata pārmaiņu finanšu instruments (KPFI) ir līdzekļi, kas iegūti, pārdodot Latvijai piederošās SEG emisijas vienības Kioto protokola 17.pantā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kioto protokola likuma 8.panta pirmo daļu KPFI līdzekļus izlieto tādu projektu finansēšanai, kuriem ir būtiska ietekme uz valsts SEG emisiju un kuri veicina SEG emisijas samazināšanu vai ierobežošanu.

Kioto protokola likuma 12.pants nosaka Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta konsultatīvās padomes (KPFI konsultatīvā padome) izveidi. KPFI konsultatīvās padomes darbības mērķis saskaņā ar Kioto protokola likuma 12.panta pirmo daļu ir sekmēt klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzekļu izlietojuma caurredzamību un atbilstību šā likuma mērķiem un prasībām, kā arī iesaistīt sabiedrības pārstāvjus klimata pārmaiņu finanšu instrumenta vadības un īstenošanas uzraudzībā.

KPFI konsultatīvās padomes funkcijas, uzdevumus un tiesības, kā arī darbības kārtību nosaka Ministru kabineta 2008.gada 28.aprīļa noteikumi Nr.312 “Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta konsultatīvās padomes nolikums” (MK noteikumi Nr.312). MK noteikumu Nr.312 2.punkts paredz, ka padomes funkcijas ir veicināt klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzekļu izlietojuma ekonomisko un vides aizsardzības efektivitāti, kā arī veicināt sadarbību un informācijas apmaiņu starp valsts pārvaldes iestādēm, atsevišķām personām un sabiedrību kopumā. MK noteikumu Nr.312 3.punkts nosaka, ka KPFI konsultatīvā padome sniedz VARAM priekšlikumus par to līdzekļu pārdali atbilstoši prioritātēm, kas iegūti, pārdodot valstij piederošās siltumnīcefekta gāzu emisijas vienības.

Tātad normatīvie akti nosaka speciālu kārtību, kādā vides organizācijas var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā par klimata mērķu sasniegšanai paredzētā KPFI finansējuma ekonomisku un vides aizsardzības ziņā efektīvu izlietojumu, tādējādi nodrošinot efektīvu Vides aizsardzības likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma iesaistīt sabiedrību vai tās pārstāvjus vides normatīvo aktu apspriešanā iespējami agrākā izstrādes stadijā īstenošanu. Līdz ar to tiek efektīvi nodrošinātas no Satversmes 115.panta izrietošās personas tiesības uz līdzdalību vides normatīvo aktu izstrādē.

KPFI konsultatīvā padome savu darbu uzsāka 2009.gadā un tās sanāksmes joprojām notiek reizi četros mēnešos. KPFI konsultatīvajā padomē darbojas 10 pārstāvji, t.sk. pārstāvji no saistīto nozaru ministrijām, divi pārstāvji no Vides konsultatīvās padomes un divi pārstāvji, kurus rotācijas kārtībā uz vienu gadu deleģē Latvijas tautsaimniecības nozaru biedrības (nodibinājumi).

KPFI finansētie projekti tika veikti 2009.-2015.gadā, uz Kioto protokola likuma 10.panta trešās daļas 1. un 2.punkta pamata izdodot MK noteikumus, kas paredzēja KPFI īstenošanas projektu iesniegumu konkursu nolikumus. Kopumā tika veikti 16 atklāti konkursi vairākās kārtās par kopējo valsts budžeta finansējumu aptuveni 200 miljonu eiro apmērā un īstenoti vairāk nekā 2600 projekti.

7.2. KPFI un EKII uzskatāmi par līdzīgiem finanšu instrumentiem: abi instrumenti ietver valsts budžeta finansējumu, kas iegūts emisijas vienību tirdzniecības rezultātā un 100% apmērā paredzēts vides (klimata) mērķu sasniegšanai. Tāpat abos gadījumos finansējums tiek izmantots, īstenojot atklātus konkursus uz Ministru kabineta izdotu konkursa nolikumu pamata.

Tomēr atšķirībā no KPFI, EKII gadījumā normatīvie akti neparedz sabiedrības līdzdalību Ministru kabineta noteikumu izstrādē ar konsultatīvās padomes starpniecību. Tātad tiek pazemināti sabiedrības līdzdalības standarti, kas izriet no Satversmes 115.panta.

  1. Kā norādījusi Satversmes tiesa, vides saglabāšanai un uzlabošanai jānotiek efektīvas vides aizsardzības (pārvaldības) sistēmas ietvaros.[25] Sabiedrības līdzdalības kārtība ar konsultatīvo padomju starpniecību nodrošina lielāku pieņemtā tiesību akta leģitimitātes, interešu līdzsvarotības un kontroles funkciju, nekā tas izriet no sabiedrības iesaistes vienīgi, dodot tiesības iesniegt priekšlikumus vispārējā kārtībā.

Konkrētajā gadījumā sabiedrības līdzdalības tiesību nenodrošināšana līdzšinējā standartā novedusi pie EKII līdzekļu izlietošanas caurredzamības trūkuma un neatbilstības likumā “Par piesārņojumu” noteiktajiem mērķiem un prasībām.

8.1. Noteikumu Nr.69 izstrādē vides nevalstisko organizāciju pārstāvji vispār nav tikuši iesaistīti – nav notikušas konsultācijas, nav saņemti priekšlikumi vai iebildumi par Noteikumu Nr.69 saturu, kas būtu iekļauti Noteikumu Nr.69 izziņā, ko VARAM iesniedza uz 2016.gada 26.janvāra MK sēdi, kā saskaņoti vai nesaskaņoti jautājumi, nav saņemta atgriezeniskā saite no VARAM par publiski izteiktajiem iebildumiem par Noteikumu Nr.69 iespējamo neatbilstību likumam.

Noteikumu Nr.69 anotācijas VI sadaļas 2. un 3.punkta ailē par sabiedrības līdzdalību projekta izstrādē un sabiedrības līdzdalības rezultātiem norādīts “Nav attiecināms.” Saskaņā ar Noteikumu anotācijas VI sadaļas 1.punktu Noteikumu Nr.69 projekts 2015.gada 14.septembrī vienīgi tika ievietots VARAM tīmekļa vietnē. Tādējādi Noteikumi Nr.69 uzskatāmi par faktiski neapspriestiem ar sabiedrību.

8.2. 2016.gada 6.janvārī, norādot uz iespējamiem pārkāpumiem Noteikumu Nr.69 izstrādē, Delna vērsās ar iesniegumu pie Ministru prezidentes, Pārresoru koordinācijas centra, VARAM un Vides konsultatīvās padomes, kopiju nosūtot arī Valsts kontrolei, kā arī Finanšu ministrijai, Kultūras ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai – ministrijām, kuru iebildumi uz 2016.gada 26.janvāra MK sēdi saskaņā ar Noteikumu Nr.69 projekta izziņu nebija ņemti vērā. VARAM atbildi uz minēto iesniegumu Delna saņēma tikai 2016.gada 14.martā. Turklāt neviena no minētajām valsts iestādēm neveica nekādas darbības, lai pārliecinātos par Noteikumu Nr.69 atbilstību likumam, lai gan tām pēc Delnas iesnieguma bija jārodas saprātīgām šaubām par Noteikumu Nr.69 tiesiskumu.

2016.gada 26.janvārī Delnas pārstāvis piedalījās MK sēdē par Noteikumu Nr.69 pieņemšanu, atvēlētajā vienas minūtes laikā norādot, ka Noteikumi Nr.69 neatbilst likuma “Par piesārņojumu” prasībām un, iespējams, ir speciāli izstrādāti, lai konkursā uzvarētu konkrēts projekts. Valdība Delnas viedokli ignorēja. Arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs K.Gerhards neatspēkoja izskanējušās bažas.

No minētā izriet, ka VARAM virzīja Noteikumus Nr.69 pieņemšanai 2016.gada 26.janvāra MK sēdē, neizvērtējot Delnas iebildumus par noteikumu neatbilstību likumam un nepamatojot to noraidīšanu. Minētais norāda uz rupju Delnas tiesību uz līdzdalību vides normatīvo aktu izstrādē aizskārumu, īpaši ņemot vērā, ka visu citu institūciju, tostarp Latvijas Lielo pilsētu asociācijas iebildumi, tika izvērtēti.

8.3. Noteikumu Nr.69 projekts ar Valsts kancelejas starpniecību tika iesniegts MK, neievērojot likumā “Ministru kabineta kārtības rullis” 108.punktā noteikto kārtību, saskaņā ar kuru, ja starpministriju (starpinstitūciju) sanāksmē vienošanās netiek panākta vai ja šo noteikumu 106.punktā noteiktajā termiņā ir saņemti iebildumi un tie netiek ņemti vērā, atbildīgā ministrija sagatavo projektu izskatīšanai attiecīgi Valsts sekretāru sanāksmē vai Ministru kabineta komitejas sēdē.

Noteikumu Nr.69 izziņa liecina, ka Noteikumu Nr.69 iesniegšanas brīdī Ministru kabinetā iebildumi bija Kultūras ministrijai, Finanšu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Veselības ministrijai, Latvijas Pašvaldību savienībai, Latvijas Lielo pilsētu asociācijai, kopā 19 iebildumi.

Lai pieņemtu Noteikumus Nr.69 par katru cenu pirms valdības maiņas, VARAM un Valsts kanceleja neievēroja likumu, iesniedzot faktiski nesaskaņotus Noteikumus Nr.69 izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Rezultātā Delnai nebija iespēja piedalīties atkārtotā valsts sekretāru sanāksmē vai MK komitejas sēdē, kas varēja ietekmēt Noteikumu Nr.69 pieņemšanas gaitu un rezultātā Noteikumi Nr.69 varēja netikt pieņemti.

8.4. 2016.gada 25.janvārī, vienu dienu pirms MK sēdes, kurā tika pieņemti Noteikumi Nr.69, notika Saeimas koalīcijas padomes sēde ar mērķi politiskā līmenī vienoties par Noteikumos Nr.69 nesaskaņotajiem jautājumiem. Koalīcijas padomes sēdē tika saskaņotas dažādu politisko partiju intereses, lai Noteikumus Nr.69, par spīti dažādu institūciju iebildumiem, neatbilstībai likumam un vides interesēm, nākamajā dienā varētu apstiprināt MK.

Minētais apstākļu kopums liecina par atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu, kā arī Saeimas koalīcijas partiju apzinātu rīcību, kas vērsta uz Noteikumu Nr.69 pieņemšanu slepenībā un steigā, neievērojot likumā noteikto normatīvo aktu pieņemšanas kārtību.

8.5. Šobrīd par EKII finansējuma izmantošanu pieņemti divi MK noteikumi – 2016.gada 12.janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.35 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” un apstrīdētie Noteikumi Nr.69.

Abos minētajos konkursos vienam projektam pieejamais maksimālais finansējums ir lielākais, kāds līdz šim klimata mērķu sasniegšanai paredzēts, attiecīgi, 4 miljoni un 15 miljoni eiro. Salīdzinājumam, KPFI ietvaros veiktajos atklātajos konkursos no aptuveni 2600 īstenotajiem projektiem tikai dažiem projektiem piešķirtais finansējums pārsniedza 2 miljonus eiro.

Neraugoties uz būtisko klimata mērķu sasniegšanai paredzēto finanšu līdzekļu apjomu, no abu minēto MK noteikumu anotācijām secināms, ka neviena no tiem sagatavošanā un apspriešanā vides nevalstiskās organizācijas nav tikušas iesaistītas.

8.6. Lēmums par vairāku desmitu miljonu EKII līdzekļu izmantošanu pieņemts faktiski bez jebkāda normatīvā vai plānošanas dokumentu ietvara, kas konceptuāli noteiktu izsoļu ieņēmumu izmantošanas virzienus un sasniedzamo rezultātu. Līdz ar to Noteikumi Nr.69 ir izstrādāti patvaļīgi, bez pienācīgas SEG emisiju samazināšanas veidu plānošanas un efektīvākās alternatīvas izvēles.

Minētā kārtība ir pretrunā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Rekomendācijai par labas prakses principiem publisko vides aizsardzības izdevumu pārvaldībā.[26] OECD rekomendācijas 2.princips par skaidru plānošanas regulējumu nosaka, ka publiskais finansējums jāizmanto saskaņā ar publiski pieejamu izdevumu plānu, ko apstiprinājušas kompetentās iestādes. Izdevumu plānam jābūt daļai no kopējas vides politikas vai rīcībpolitikas. Izdevumu plānā var ņemt vērā arī ekonomiskos, sociālos, nabadzības mazināšanas un citus ar vidi nesaistītus mērķus, taču tie nevar kaitēt vides mērķu sasniegšanai.[27]

Noteikumu Nr.69 izstrādē nav ņemti vērā arī citi OECD rekomendācijā noteiktie principi, kā papildināmība (1.princips), skaidra vides ieguvuma identificēšana (3.princips), vides ieguvumu maksimizēšana ar pieejamo finansējumu (4.princips). Papildināmības principa neievērošana pamatota konstitucionālās sūdzības juridiskā pamatojuma sadaļā.

Attiecībā uz KPFI finansējumu minēto principu ievērošanas pienākums izrietēja no Kioto protokola likuma 9.panta, kas paredz, ka KPFI vadība un īstenošana notiek, ņemot vērā starptautiskos labas prakses principus vides aizsardzības izdevumu pārvaldībā, to skaitā: 1) caurredzamība; 2) izsekojamība; 3) vides aizsardzības efektivitāte; 4) ekonomiskā efektivitāte; 5) finansiālā piesardzība.

Attiecībā uz Noteikumu Nr.69 izstrādi VARAM 2016.gada 14.marta vēstulē norāda, ka nodrošina izsoļu ieņēmumu izmantošanu, cita starpā ņemot vērā starptautiskos labas prakses principus vides aizsardzības izdevumu pārvaldībā, t.sk. caurredzamību, izsekojamību, vides aizsardzības efektivitāti, ekonomisko efektivitāti un finansiālo piesardzību. Tomēr VARAM nepamato, vai un kā Noteikumu Nr.69 izstrādē minētie principi tikuši ievēroti.

  1. Emisijas kvotu izsoļu ieņēmumi ir pastāvīgs budžeta ieņēmumu avots. EKII kopējais finansējums līdz 2020.gadam varētu pārsniegt 100 miljonus eiro. Minētais vides (klimata) mērķiem paredzētais finanšu līdzekļu apjoms ir tik nozīmīgs, lai sabiedrībai būtu pamatota interese iesaistīties normatīvo aktu izstrādē par tā izmantošanu. Šādai iesaistei jānotiek, nepazeminot līdzšinējos sabiedrības līdzdalības standartus normatīvo aktu izstrādē par klimata mērķu sasniegšanai paredzētā finansējuma izlietojumu.

EKII finansējuma izlietošanas pakļaušana vienīgi izpildvaras kontrolei uzskatāma par nepietiekamu, ņemot vērā centienus panākt politisku vienošanos par finansējuma piešķiršanu iepriekš izvēlētiem projektiem, vides intereses atstājot otrajā plānā.

  1. Lai nodrošinātu valsts pienākumu nepadarīt vides aizsardzības procesuālo regulējumu mazāk efektīvu, no Satversmes 115.panta būtu jāizriet arī atbilstošām personas subjektīvām tiesībām prasīt šī pienākuma ievērošanu, tostarp gadījumā, ja mazinātas personas tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Ja vides normatīvo aktu sagatavošanā un apspriešanā tiek pazeminātas personas līdzdalības iespējas, minētā rīcība pati par sevi aizskar personas subjektīvās tiesības un ir pietiekošs pamats personai vērsties tiesā par tiesību uz labvēlīgu vidi aizskārumu.

Pretējā gadījumā tiktu pieļauta situācija, kad likumdevējs pazeminātu personas tiesību uz līdzdalību standartu, taču, ciktāl būtu ievērota procesuālā kārtība, persona nevarētu pierādīt tās tiesību aizskārumu un vides aizsardzības kvalitāte valstī kopumā pazeminātos.

  1. 11. Vides nevalstisko organizāciju neiesaistīšana Noteikumu Nr.69 apspriešanā un Delnas iebildumu neizvērtēšana pirms Noteikumu Nr.69 pieņemšanas uzskatāma par būtisku procesuālu pārkāpumu, kas aizskāra Delnas tiesības uz līdzdalību ar vidi saistīta normatīvā akta pieņemšanā, kas rezultātā noveda arī pie Delnas materiālo tiesību uz labvēlīgu vidi aizskāruma, kas pamatots nākamajā konstitucionālās sūdzības sadaļā.

Ja sabiedrības tiesības uz līdzdalību tiktu nodrošinātas līdzvērtīgā kvalitātē, kā tas bija noteikts attiecībā uz KPFI finansējuma izmantošanu, Noteikumu Nr.69 saturs varēja būtiski atšķirties. Proti, tā kā Noteikumu Nr.69 izstrāde tika uzsākta 2015.gada sākumā, būtu notikušas vismaz piecas konsultatīvās padomes sanāksmes. Sabiedrības iesaistīšana Noteikumu Nr.69 izstrādē ar konsultatīvās padomes starpniecību būtu devusi iespēju laikus pamanīt Noteikumu Nr.69 nepamatotās prasības, necaurspīdīgo priekšlikumu iesniegšanas procesu, izteikt iebildumus un to ignorēšanas gadījumā laikus vērst kompetento valsts iestāžu uzmanību uz kontroles nepieciešamību attiecībā uz likumīgas un lietderīgas rīcības ar valsts budžeta līdzekļiem ievērošanu EKII finansējuma izlietošanā.

Juridiskais pamatojums

  1. Likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļa nosaka, ka izsoļu ieņēmumu izmantošanu šā panta 4.4 daļas 1. un 2.punktā minētajiem mērķiem nodrošina, organizējot atklātos projektu iesniegumu konkursus.

12.1. Konkursa jēdziens definēts kā sacensība, kuras mērķis ir noskaidrot tās labākos dalībniekus.[28] Atklāts norāda uz to, ka tajā var piedalīties jebkurš, atšķirībā no slēgta konkursa, kurā var piedalīties vienīgi dalībnieki, kas izturējuši noteiktu priekšatlasi.

Piemēram, atklāta projekta iesniegumu atlase definēta Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.—2020.gada plānošanas perioda vadības likuma 21.panta pirmās daļas 1.punktā: “Projektu iesniegumu atlase var būt atklāta — ja starp projektu iesniegumu iesniedzējiem notiek vienlīdzīga sacensība par projekta iesnieguma apstiprināšanu un Eiropas Savienības fonda finansējuma piešķiršanu”.

Tātad no likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļas vispirmāmkārtām izriet Noteikumu Nr.69 izstrādātāja pienākums nodrošināt, ka plānotajam konkursam atbilst vairāki potenciālie projekta iesniedzēji. Atklāta konkursa jēdzienam neatbilstu situācija, kad Noteikumu Nr.69 prasībām atbilstu tikai viens projekta iesniedzējs, jo tādā gadījumā tas būtu uzskatāms nevis par atklātu konkursu, bet faktiski par subsīdijas vai dotācijas piešķiršanu konkrēta projekta īstenošanai, kas būtu pretrunā likumdevēja gribai. Līdz ar to, pieņemot Noteikumus Nr.69, kuriem daļā par zema enerģijas patēriņa jaunu ēku būvniecību atbilst tikai viens projekta iesniedzējs, MK būtu rīkojies ultra vires, neievērojot pilnvarojuma jēgu un mērķi.

12.2. Atklāta konkursa jēdziena izpratnei pēc analoģijas iespējams piemērot publisko iepirkumu regulējumu. Publisko iepirkumu likuma 56.panta septītā daļa nosaka, ka, ja tikai viens pretendents atbilst visām atklāta konkursa nolikumā vai paziņojumā par līgumu noteiktajām pretendentu atlases prasībām, pasūtītājs sagatavo un ietver iepirkuma procedūras ziņojumā pamatojumu tam, ka izvirzītās pretendentu atlases prasības ir objektīvas un samērīgas. Ja pasūtītājs nevar pamatot, ka izvirzītās pretendentu atlases prasības ir objektīvas un samērīgas, tas pieņem lēmumu pārtraukt iepirkuma procedūru. Publisko iepirkumu likuma 56.panta septītās daļas regulējums attiecas gan uz gadījumu, kad piedāvājumus atklātā konkursā ir iesnieguši vairāki pretendenti, taču atlases prasībām ir atbilstošs tikai viens no tiem, gan uz gadījumu, kad vispār tikai viens pretendents atklātā konkursā ir iesniedzis piedāvājumu.[29]

Publisko iepirkumu likuma 56.panta septītās daļas mērķis ir novērst situāciju, kad iepirkuma dokumentos tiek ietvertas atlases prasības, kas nepamatoti ierobežo pasūtītāja vajadzībām atbilstošo piegādātāju konkurenci, kā rezultātā procedūrā atlases prasībām atbilst tikai viens piegādātājs, kuram attiecīgi varētu tikt piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.[30]

Minētais norāda, ka atklāts konkurss likumā paredzēts ar mērķi izvairīties no kaitīgām sekām, kādas būtu gadījumā, ja tikai viens projekta iesniedzējs atbilstu visām prasībām. Tādas sekas jo īpaši varētu būt iesniegtā piedāvājuma nepamatots sadārdzinājums, kā arī pastiprināts korupcijas risks. Līdz ar to ir svarīgi pārliecināties, lai konkursa nolikuma prasības atbilstu atklāta konkursa īstenotāja objektīvai nepieciešamībai. Noteikumu Nr.69 gadījumā šāda objektīva nepieciešamība ir samazināt SEG emisijas.

12.3. Faktisku konkurences neesamību, proti, viena projekta iesniedzēja dalību vai atbilstību nolikuma prasībām var konstatēt vienīgi pēc projekta iesniegumu iesniegšanas termiņa beigām vai pēc atlases procedūras noslēgšanās. Līdz ar to konkursa nolikuma atbilstību likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļai varētu izvērtēt vienīgi konkursa beigu stadijā, vērtējot projekta iesniedzēju skaitu un viena iesniedzēja gadījumā izbeidzot konkursu kā neatbilstošu likumā noteiktajai atklāta konkursa prasībai, ja izrādītos, ka konkursa nolikuma prasības nepamatoti sašaurinātas.

Tomēr MK noteikumu tiesiskuma pārbaude vienīgi pēc atklāta konkursa noslēgšanās neatbilstu tiesiskuma principam, jo tiktu akceptēta situācija, kad likumam neatbilstoši MK noteikumi noteiktu laiku saglabājas spēkā, kā arī lietderības principam, jo atklāts konkurss tiktu organizēts, jau iepriekš zinot, ka tā prasībām atbilst tikai viens projekta iesniedzējs.

Līdz ar to likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļa būtu jāinterpretē tādējādi, ka no tās izriet pienākums jau konkursa nolikuma izstrādes stadijā pārliecināties par reālas konkurences pastāvēšanu katrā no konkursa daļām, proti, ka katrai konkursa daļai kvalificējas vismaz trīs projekta iesniedzēji. Delnas ieskatā ir pamatoti un samērīgi no VARAM kā par klimata nozari atbildīgās ministrijas prasīt attiecīgā tirgus pārzināšanu, īpaši ņemot vērā VARAM iegūto pieredzi, īstenojot KPFI projektu konkursus.

Konkrētajā gadījumā VARAM ir publiski norādījusi, ka nav informēta, cik projekti atbilst konkursa nolikuma prasībām jaunu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecības daļā par spīti publiski izskanējušām bažām, ka prasībām atbilst tikai viens projekts. Šāda valsts pārvaldes iestādes rīcība neatbilst labas pārvaldības principam un sabiedrības acīs veicina aizdomu rašanos par lēmumu pieņemšanas caurskatāmību.

12.4. Likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļa ietver MK rīcības brīvību noteikt projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijus u.c. prasības, ciktāl ievērots atklāta konkursa priekšnosacījums – konkurences esamība, kā arī likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktā noteiktais pienākums ņemt vērā izmaksu efektivitāti, kas analizēts konstitucionālās sūdzības 13.punktā.

Noteikumu Nr.69 punkti to savstarpējā kopsakarā faktiski izslēdz konkurenci Noteikumu Nr.69 daļā par zema enerģijas patēriņa jaunu ēku būvniecību,[31] jo īpaši šādi punkti:

  1. Projekta iesniedzējs var pretendēt uz finanšu instrumenta finansējumu, ja ir nodrošināta šādu nosacījumu izpilde:

17.1. projektā iekļautās aktivitātes plānots īstenot ēkā vai jaunbūvē, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par būvju klasifikāciju atbilst kādai no šādām ēku klasēm:

17.1.1. ja ēkas izmantošanai ir noteikts funkciju sadalījums, ne mazāk kā 60% no ēkas platības aizņem skolas, universitātes un zinātniskajai pētniecībai paredzētās funkcijas (kods 1263) un ne mazāk kā 20 % no ēkas platības izmanto plašizklaides pasākumiem (kods 1261);

17.1.2. muzeji un bibliotēkas (kods 1262);

  1. Konkursa ietvaros vienam projektam pieejamais finanšu instrumenta finansējums:

24.1. jaunu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecībai ir no 7 000 000 euro (ieskaitot) līdz 15 000 000 euro (ieskaitot);

  1. Projektu iesniegumu iesniegšanas termiņš ir ne mazāks kā divi mēneši pēc konkursa izsludināšanas.
  2. pielikums. Kvalitātes vērtēšanas kritēriji. 5. Plānotais apmeklējumu skaits ēkā pēc konkursa aktivitāšu ieviešanas (apmeklējumi/gadā) – pēc konkursa aktivitāšu ieviešanas (apmeklējumi/gadā)

vairāk par 100 000 apmeklējumu gadā      10       

no 50 001 līdz 100 000 apmeklējumu gadā     7

no 20 001 līdz 50 000 apmeklējumu gadā       5

no 10 001 līdz 20 000 apmeklējumu gadā       2

no 1001 līdz 10 000 apmeklējumu gadā          1

1000 apmeklējumu gadā vai mazāk                 0

  1. pielikums. Kvalitātes vērtēšanas kritēriji. 8. Projekta īstenošanas gatavības pakāpe

projekta ietvaros plānotajām būvniecības darbībām ir augsta gatavības pakāpe, ja projekta iesniedzējs būvatļaujas, apliecinājuma kartes vai paskaidrojuma raksta gadījumā ir izsludinājis attiecīgus iepirkumus par būvdarbu veikšanu 10

projekta ietvaros plānotajām būvniecības darbībām ir vidēja gatavības pakāpe, ja projekta iesniedzēja apliecinājuma kartē vai paskaidrojuma rakstā ir atzīme par būvniecības ieceres akceptu, bet būvatļaujas gadījumā ir lēmums par projektēšanas nosacījumu izpildi             8

projekta ietvaros plānotajām būvniecības darbībām ir zems gatavības līmenis, ja ir sagatavoti būvniecības ieceres dokumenti, bet tie nav iesniegti būvvaldē 0.

Secināms, ka Noteikumi Nr.69 veidoti tā, lai visvairāk punktus iegūtu un uzvarētu finansiāli apjomīgs projekts, kura kopējās izmaksas varētu būt ap 15-30 miljoniem eiro,[32] kura būvniecības dokumenti jau ir sagatavoti un jau ir veikts būvdarbu iepirkums un kura rezultātā uzbūvēto jaunceltni plānots izmantot masu pasākumu rīkošanai apvienojumā ar izglītības funkciju. Divu mēnešu iesniegšanas termiņš norāda, ka faktiski projekta iesniegumu var paspēt iesniegt vienīgi personas, kurām projekts jau ir sagatavots. Tomēr neviens no punktiem nav nekādi attaisnojams no SEG emisiju samazināšanas un valsts interešu viedokļa.

12.5. Delnas ieskatā Noteikumi Nr.69 izstrādāti, lai tajos uzvarētu Ventspils mūzikas vidusskolas ar koncertzāles funkciju projekts. Par to liecina ne vien iepriekš norādītie Noteikumu Nr.69 punkti, bet arī to izstrādes process.

Ventspils pilsētas dome 2015.gada 7.oktobra vēstulē Nr.1-09/626 un Latvijas Lielo pilsētu asociācija 2015.gada 3.novembra vēstulē Nr.5-1/170 nosūtīja VARAM iebildumus par Noteikumu Nr.69 projektu, kur pielikuma 2.punktā norādīja: “Lai nodrošinātu Ventspils mūzikas vidusskolu (VMV) ar nepieciešamo infrastruktūru, projektu „Ventspils Mūzikas vidusskolas ar koncertzāles funkciju attīstība” plānots īstenot divās kārtās:

  • 1.kārta – piesaistot ES fondu finansējumu notiek būvprojekta tehniskās dokumentācijas izstrāde, lai nodrošinātu augstu gatavību būvniecības darbu uzsākšanai, kā arī ES un EKII finansējuma piesaistei. Projekta īstenošana – līdz 2015.gada 31.decembrim.
  • 2.kārta – būvdarbu veikšana, piesaistot finansējumu EKII un ES fondu 2014.–2020.gada plānošanas perioda ietvaros.

Būvprojekta realizāciju plānots veikt atbilstoši 2014.gada 6.novembrī noslēgtajam Nodomu protokolam starp Kultūras ministriju, Ventspils pilsētas pašvaldību un VMV (turpmāk – Nodomu protokols). Tas paredz, ka Ventspils pilsētas domes pienākums ir piesaistīt un nodrošināt līdzfinansējumu projekta otrās kārtas īstenošanai atbilstoši būvprojektā noteiktajai Ventspils pilsētas domes kompetencē ietilpstošās publiskajai funkcijai paredzētās telpu programmas proporcijai, savukārt Kultūras ministrijas pienākumu lokā ietilpst projekta otrās kārtas īstenošanas organizēšana un nodrošināšana atbilstoši Kultūras ministrijas kompetencē ietilpstošās telpu programmas proporcijai ar indikatīvo termiņu līdz 2018.gada 1.jūlijam, bet ne vēlāk kā līdz 2022.gada 30.decembrim.

[..] Ņemot vērā iepriekš minēto, MK noteikumu projekta 15.1.1. un 15.1.2.punktus lūdzam izteikt šādā redakcijā:

“15. Projekta iesniedzējs var pretendēt uz finansējuma saņemšanu konkursa ietvaros, ja:

15.1 ēka, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par būvju klasifikāciju atbilst kādai no šādām ēku klasēm:

15.1.1.           Projekta iesniedzējs var pretendēt uz finansējuma saņemšanu šo noteikumu 5.1.punktā minētajai darbībai, ja ēkas izmantošanai ir noteikts proporcionāls funkciju sadalījums (ne mazāk kā 50% ēkas aizņem skolas, universitātes un zinātniskai darbībai paredzētās funkcijas nodrošināšanai (kods: 1263) un ne mazāk kā 20% ēkas izmanto plašizklaides pasākumiem (kods: 1261).;[33]

Pēc Ventspils pilsētas domes ierosinājuma konkursa ietvaros pieejamais finanšu instrumenta finansējums tika paaugstināts no 10 miljoniem uz 23 miljoniem eiro, vienam projektam pieejamais finansējums paaugstināts no 1 miljona eiro uz 15 miljoniem eiro, samazinātas prasības enerģijas patēriņam apkurei un veikti citi precizējumi, kas primāri noteikti konkrētā projekta īstenošanas interesēs, nevis valsts interesēs samazināt SEG emisijas.

2016.gada februāra Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (Valdības deklarācija) 69.punkts nosaka: “Sagaidot valsts simtgadi, pilnveidosim nacionālo kultūras infrastruktūru. […] izveidosim Ventspils Mūzikas vidusskolu ar koncertzāli.” [34] Tomēr likumā “Par valsts budžetu 2016.gadam” Ventspils Mūzikas vidusskolas ar koncertzāli būvniecība netiek paredzēta. Rodas jautājums, par kādiem līdzekļiem plānots finansēt Valdības deklarācijā noteikto Ventspils Mūzikas vidusskolas ar koncertzāli izveidi? Delnas ieskatā minētais liecina par iesaistīto pušu nodomu Ventspils Mūzikas vidusskolas ar koncertzāli būvniecību finansēt no EKII līdzekļiem.

No minētā secināms, ka Noteikumi Nr.69 daļā par jaunu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecību nenodrošina konkurenci, tādējādi neatbilst likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 46 daļai attiecībā uz pienākumu rīkot atklātu konkursu.

  1. Likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punkts nosaka, ka šā likuma mērķis ir samazināt SEG emisijas, ņemot vērā izmaksu efektivitāti. Līdz ar to likuma “Par piesārņojumu” mērķim atbilst vienīgi izsoļu ieņēmumu izmaksu efektīva izmantošana. Minētais sasaucas ar Publisko personu finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3.pantā noteikto vispārējo pienākumu lietderīgi rīkoties ar publisko finansējumu.

13.1. Valstij izmaksu efektivitātes (cost-effectiveness) ievērošanas pienākums izriet no direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (direktīva 2003/87/EK) 1.panta pirmās daļas, kas nosaka, ka ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā (in a cost-effective and economically efficient manner).

Eiropas Savienības Tiesa 2007.gada 7.novembra spriedumā lietā T‑374/04 Vācijas Federatīvā Republika pret Eiropas Kopienu Komisiju norādīja: “No tā izriet, ka Direktīvas 2003/87 galvenais mērķis ir būtiski samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, lai varētu izpildīt Kopienas un dalībvalstu saistības, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar Kioto protokolu. Šis mērķis ir jāsasniedz, ievērojot virkni “apakšmērķu” un izmantojot noteiktus instrumentus. Galvenais instruments šajā sakarā ir Kopienas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (Direktīvas 2003/87 1. pants un 2. apsvērums), kuras darbība ir atkarīga no noteiktiem “apakšmērķiem”, proti, ekonomiski efektīvu un rentablu apstākļu nodrošināšanas, ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības saglabāšanas, kā arī iekšējā tirgus integritātes un konkurences nosacījumu saglabāšanas (minētās direktīvas 1. pants un 5. un 7. apsvērums).”[35]

Tātad faktiski izmaksu efektivitāte ir no ES tiesībām izrietošs tiesību princips, kuru dalībvalstij ir pienākums ievērot attiecībā uz darbībām ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) ietvaros. Līdz ar to, ņemot vērā Latvijas pienākumu nodrošināt ES tiesību efektīvu iedarbību tās teritorijā, visiem pasākumiem, ko Latvija īsteno ES ETS ietvaros, tostarp izmantojot no dalības ES ETS gūtos izsoļu ieņēmumus, būtu jāatbilst direktīvā 2003/87/EK noteiktajam pienākumam ņemt vērā izmaksu efektivitāti. Ja Latvija iekšējās darbībās neievērotu izmaksu efektivitāti, tas ne vien sadārdzinātu konkrētā rezultāta sasniegšanu Latvijai, bet arī grautu ES ETS efektivitāti ES kopējo SEG emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanai starptautiskā līmenī.

13.2. No direktīvas 2003/87/EK 10.panta 3.punkta izriet dalībvalsts pienākums vismaz 50% no emisijas kvotu izsolēs iegūtajiem ieņēmumiem izmantot direktīvas 2003/87/EK 10.panta 3.punkta “a” līdz “i” apakšpunktos noteiktajiem mērķiem. Savukārt Latvijas likumdevējs saskaņā ar likuma “Par piesārņojumu” 32.2 panta 44 daļu, interpretējot to kopsakarā ar likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktu, noteicis, ka Latvija visus emisijas kvotu izsoļu ieņēmumus izmantos klimata mērķiem, ievērojot izmaksu efektivitāti.

13.3. Izmaksu efektivitātes jēdziena piepildīšanai ar saturu būtu jāņem vērā iepriekš minētie starptautiskie labas prakses principi vides aizsardzības izdevumu pārvaldībā. Nevar piekrist VARAM 2016.gada 14.marta vēstulē norādītajam, ka Noteikumu Nr.69 izstrādē minētie principi ir ņemti vērā.

OECD rekomendācijā par labas prakses principiem publisko vides aizsardzības izdevumu pārvaldībā kā 1.princips ir noteikta papildināmība (additionality). Papildināmība nozīmē, ka publiskais finansējums netiek izmantots vides projektiem, kas tiktu īstenoti jebkurā gadījumā.[36]

Papildināmības principa ievērošana, pieņemot lēmumu par klimata mērķu sasniegšanai paredzētā finansējuma izmantošanu, ir izplatīta starptautiska un nacionāla prakse. Cita starpā papildināmības princips ir nostiprināts Klimata konvencijas Kioto protokola 6.panta 1.punkta “b” apakšpunktā un 15.panta 5.punkta “c” apakšpunktā, proti, valsts emisiju samazināšanas saistību izpildei var īstenot vienīgi tādas projekta aktivitātes, kas paredz papildus samazināt SEG emisijas, nekā pretējā gadījumā varētu notikt. Papildināmības princips izriet arī no Ministru kabineta 2008.gada 7.jūlija noteikumu Nr.510 “Kioto protokola projektu mehānismu īstenošanas kārtība” 10.2. un 12.punkta.

Papildināmības principa saturu vērtējusi Kalifornijas apelācijas tiesa (Court of Appeal of the State of California) 2015.gada 23.februāra spriedumā lietā Nr.A138830 Our Children’s Earth Foundation v. California Air Resources Board. Tiesa norādīja, ka papildināmības prasības nozīmē, ka siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazinājumam kvotu programmas ietvaros jābūt papildus tam emisiju samazinājumam, kas noteikts likumā vai noteikumos un kas tiktu panākts jebkurā gadījumā.[37] Tiesa identificēja trīs galvenās pieejas papildināmības novērtēšanai: projektu pieeju, standartu pieeju un jaukto pieeju. Projektu pieeja saistīta ar individuālu projektu izvērtēšanu, lai noskaidrotu, vai katrs konkrētais projekts (“unikālajā vietā un apstākļos”) tiktu veikts bez papildu finansiāla labuma saņemšanas. Standartu pieeja pamatojas uz vienotiem noteikumiem, kas paredz objektīvus kritērijus papildināmības novērtēšanai.[38] Par tādiem varētu uzskatīt, piemēram, normatīvajos aktos noteiktās minimālās energoefektivitātes prasības jaunbūvēm.

13.4. VARAM 2016.gada 14.marta vēstulē norāda, ka klimata pārmaiņu mazināšana ir jāskata plašākā kontekstā, t.i. emisiju samazinošu pasākumu īstenošana jānodrošina ne tikai esošo darbību ietvaros, bet arī nodrošinot preventīvu emisiju samazināšanu, īstenojot aktivitātes, kas atbilst augstākiem vides un klimata standartiem nekā to nosaka spēkā esošie tiesību akti energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jomās.

Tomēr Noteikumu Nr.69 izstrādē nav ņemts vērā, ka no 2019.gada 1.janvāra attiecībā uz visu ēku, kuras ir valsts īpašumā un institūciju valdījumā un kurās atrodas valsts institūcijas, jaunbūvēm būs jāievēro gandrīz nulles enerģijas patēriņa ēku prasības.[39] Līdz ar to Noteikumu Nr.69 9.punktā noteiktā prasība, ka enerģijas patēriņš apkurei uz ēkas aprēķina platību nepārsniedz 35 kWh/m2 gadā, par kuras izpildi tiek piešķirti punkti saskaņā ar Noteikumu Nr.69 6.pielikumu, lielā mērā izrietēs no normatīvajiem aktiem, saskaņā ar kuriem energoefektivitātes rādītājs apkurei no 2019.gada 1.janvāra nevarēs pārsniegt 45 kWh/m2. Līdz ar to pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā Noteikumos Nr.69 paredzētajām energoefektivitātes prasībām līdzīga apmēra prasības izrietēs jau no normatīvajiem aktiem, līdz ar to netiks ievērota papildināmība un finansējums būs piešķirts darbībām, kas lielā mērā izriet no likuma.

Ja netiek ievērots papildināmības princips, jaunu ēku būvniecība faktiski uzskatāma par piesārņojošu darbību, kas nevis samazina, bet rada jaunas SEG emisijas. Līdz ar to šāda finansējuma izmantošana ir pretrunā likuma “Par piesārņojumu” mērķim, kā arī valsts interesēm samazināt SEG emisijas, jo nepalīdz Latvijai izpildīt tās uzņemtās saistības SEG emisiju samazināšanas jomā.

13.5. Likumdevēja mērķis, nosakot likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktā izmaksu efektīvu emisiju samazināšanu, bijis panākt pēc iespējas lielāku SEG emisiju samazinājumu ierobežota finansējuma apstākļos, kā arī dot izmaksu efektivitātei prioritāti pār jebkādiem citiem apsvērumiem, piemēram, pašvaldību būvniecības vajadzībām, kultūras un veselības vajadzībām u.c. Tas izriet no pienākuma samazināt valsts kopējās SEG emisijas, neskatoties uz šo emisiju avotu.

Noteikumu Nr.69 6.pielikumā noteikti kvalitātes vērtēšanas kritēriji, lai savstarpēji salīdzinātu Noteikumu Nr.69 prasībām atbilstošus projektus un izvēlētos vislabāko. Kvalitātes vērtēšanas kritērijiem ir izšķiroša nozīme uzvarētāja izvēlē. Līdz ar to lielākais punktu skaits būtu jāpiešķir par kritērijiem, kas attiecas uz SEG emisiju samazināšanu, jo tas ir finansējuma piešķiršanas mērķis. Par kritērijiem, kas īsteno citas intereses, piemēram, kultūras vai izglītības, būtu jāpiešķir mazāks punktu skaits.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.69 6.pielikumu par kvalitātes vērtēšanas kritēriju izpildi kopumā iespējams iegūt 40 punktus, no kuriem 30 punkti nav saistīti ar klimata mērķu sasniegšanu:

  • kritērijs “plānotais apmeklējumu skaits ēkā pēc konkursa aktivitāšu ieviešanas” (10 punkti);
  • kritērijs “projekta īstenošanas gatavības pakāpe” (10 punkti);
  • kritērijs “projekta iesniedzēja līdzfinansējuma attiecināmo izmaksu daļa projektā” (4 punkti);
  • kritērijs “projekta iesniegumā paredzēti publicitātes un demonstrēšanas pasākumi” (3 punkti);
  • kritērijs “projekta atbilstība attīstības plānošanas dokumentos noteiktajām prioritātēm” (3 punkti).

Līdz ar to Noteikumi Nr.69 pieļauj tāda projekta izvēli, kas primāri īsteno citus, bet ne ar klimata pārmaiņu mazināšanu saistītus mērķus. Tādējādi tiek pieļauta EKII finansējuma neefektīva, mērķim neatbilstoša izmantošana.

13.6. Saskaņā ar līdzšinējo praksi KPFI ietvaros būvniecības projektu izmaksu efektivitāte tika noteikta, ņemot vērā SEG emisiju samazinājuma efektivitātes rādītāju, kas raksturo CO2 emisijas samazinājumu attiecībā pret projektam pieprasīto finanšu instrumenta finansējumu (CO2/eiro).[40] Attiecībā uz jaunbūvēm atklātajā konkursā “Zema enerģijas patēriņa ēkas” tika noteikti projekta attiecināmo izmaksu ierobežojumi (eiro/m2). Tāpat arī visi kvalitātes vērtēšanas kritēriji bija saistīti ar tāda projekta izvēli, kas paredz izmaksu efektīvāko patērētās enerģijas samazinājumu.[41]

Noteikumos Nr.69 neviens no minētajiem izmaksu efektivitātes kritērijiem netiek ietverts un vērtēts, tādējādi pieļaujot nesamērīgi dārgu projektu īstenošanu. Līdz ar to Noteikumi Nr.69 nav vērsti uz izmaksu efektīvu līdzekļu izmantošanu.

13.7. Noteikumi Nr.69 paredz relatīvi lielu vienam projektam piešķiramā finansējuma apjomu, proti, 7 līdz 15 miljonus eiro. EKII kopējais šobrīd pieejamais finansējums ir aptuveni 32 miljoni eiro. Tātad jaunu ēku būvniecībai, faktiski vienam projektam, tiek atvēlēta gandrīz puse no visa EKII finansējuma. Turklāt viena projekta finansējuma apjomā nepamatoti noteikts pārrāvums, ņemot vērā, ka otrajā konkursa daļā – esošu ēku pārbūvē par zema enerģijas patēriņa ēkām – pieejamas finansējums ir no 400 tūkstošiem līdz 2 miljoniem eiro. Līdz ar to Noteikumi Nr.69 neparedz piešķirt finansējumu projektiem ar attiecināmajām izmaksām 2 – 7 miljoni eiro, kas netiek nekā pamatots.

Uz minēto problēmu norādījusi Ekonomikas ministrija atzinumā par MK noteikumu projektu “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” [42], kurā, līdzīgi kā Noteikumos Nr.69, liela daļa kvalitātes vērtēšanas kritēriju punktu tiek piešķirta nesaistīti ar klimata mērķiem: VARAM piedāvātie kritēriji paredz, ka augstāks punktu skaits tiek piešķirts lielākiem projektiem, kuros tiks ietaupīts lielāks emisiju apjoms, taču mazāki projekti, kuros katrā atsevišķi tiks ietaupīts mazāks emisiju apjoms, saņems mazāku punktu skaitu. Rezultātā pastāv risks, ka finanšu instrumenta līdzekļi tiks izmantoti viena liela projekta līdzfinansēšanai, kas sniegs mazāku emisiju ietaupījumu, nekā izmantojot šo pašu finansējumu vairāku nelielu, bet efektīvāku projektu līdzfinansēšanai.[43]

13.8. VARAM norāda, ka, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi energoefektivitātes pasākumu īstenošanai zema enerģijas patēriņa ēku jomā Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta un Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta ietvaros, tika secināts, ka ir nepieciešama atbalsta sniegšana dažāda tipa ēku paraugprojektu īstenošanai, lai nodrošinātu vēl plašāku multiplikatīvo efektu.[44]

Tomēr no KPFI ietvaros īstenoto projektu monitoringa rezultātiem redzams, ka jaunu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecība ir viens no visneefektīvākajiem SEG emisiju samazināšanas veidiem. Vispārēja pieredze liecina, ka lielāku CO2 ietaupījumu dod esošu ēku atjaunošana vai pārbūve (logu un durvju nomaiņa, sienu un jumta konstrukciju siltināšana u.tml.), nevis jaunu ēku būvniecība. Tādējādi ar nelieliem līdzekļiem iespējams panākt samērā lielu efektu.

13.9. Saskaņā ar direktīvas 2003/87/EK 3.d panta 4.punktu un 10.panta 3.punktu dalībvalstij ir pienākums ziņot Komisijai par izsoļu ieņēmumu izmantošanu, kas detalizētāk noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 21.maija regulas Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu, 17.panta 1.punkta “b” apakšpunktā.

2014.gada ziņojumā par izsoļu ieņēmumu izmantošanu Latvija norādīja, ka tās izsoļu ieņēmumi 2013.gadā bija 10 224 160 eiro, no kuriem 107 000 tika novirzīti administratīvo izmaksu segšanai saistībā ar Latvijas dalību ES ETS. SEG emisiju samazināšana netika veikta.[45] Salīdzinājumam Lietuva 2014.gada ziņojumā par izsoļu ieņēmumu izmantošanu norāda, ka tās izsoļu ieņēmumi 2013.gadā bijuši 17 340 000 eiro, no kuriem 5 999 000 eiro izmantoti sabiedrisko ēku renovācijai, 8 387 000 daudzdzīvokļu ēku renovācijai (subsidē 25% no attiecināmajām izmaksām) u.c. pasākumiem.[46] Savukārt Igaunijas 2014.gada ziņojumā norādīts, ka tās izsoļu ieņēmumi 2013.gadā bija 7 446 544 eiro, no kuriem 3 200 000 eiro piešķirti kā granti atjaunojamās enerģijas izmantošanā privātmāju apkures sistēmās, kur grants sedza 40% no izmaksām, bet maksimāli 4000 eiro katram finansējuma saņēmējam.[47]

Līdz ar to Noteikumi Nr.69 daļā par zema enerģijas patēriņa ēku būvniecību būtiski atšķiras no kaimiņvalstu pieejas izsoļu ieņēmumu izmantošanā gan attiecībā uz izmantošanas veidu (renovācija vai jaunbūve), gan vienam projektam piešķiramā finansējuma apjomu (4000 eiro vai 15 miljoni eiro).

13.10. VARAM norāda, ka “ir nepieciešama atbalsta sniegšana dažāda tipa ēku paraugprojektu īstenošanai, lai nodrošinātu vēl plašāku multiplikatīvo efektu.”[48] Noteikumu Nr.69 anotācijā norādīts, ka “konkursā noteikts ierobežots projekta iesniedzēju loks un ēku klasifikācija, jo projekta konkursa mērķis nav uzbūvēt vai nosiltināt iespējami lielu skaitu ēku, bet gan atbalstīt paraugprojektus (energoefektivitātes pasākumu īstenošana ēkās, nosakot specifiskus nosacījumus, kā rezultātā arī citās līdzīgās ēkās varēs izmantot gūto pieredzi), tādā veidā, lai šiem projektiem būtu multiplikatīvs pozitīvs efekts uz tautsaimniecību, tai skaitā, lai pateicoties labākiem paraugiem attīstītos zema enerģijas patēriņa ēku būvniecība arī bez valsts atbalsta.”[49] Noteikumu Nr.69 projektam pievienotajā izziņā VARAM norāda, ka “būtiski ir izvairīties no situācijām, kad konkursa ietvaros tiek sagatavoti ļoti daudz projektu iesniegumi, bet ierobežotā finansējuma dēļ tiek atbalstīti tikai daži. Līdz ar to veidojas nelietderīgs laika un finanšu resursu patēriņš.”[50]

Minētie izteikumi par nepieciešamību būvēt paraugprojektus ar multiplikatīvu pozitīvu efektu, kas attīstītu līdzīgu projektu būvniecību arī bez valsts atbalsta uzskatāmi par deklaratīviem, jo tie nav balstīti uz jebkādiem pierādījumiem. Demonstrējuma nolūkam piemērotāka būtu tādu būvniecības projektu īstenošana, kuros skaidri nosakāms enerģijas patēriņš un CO2 apjoms pirms un pēc būvniecības, kas jaunu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecības gadījumā nav iespējams (turklāt Noteikumos Nr.69 CO2 ietaupījumu vispār netiek prasīts aprēķināt un tas netiek vērtēts). Tāpat apšaubāms, ka tik liela apjoma projekts noderēs kā paraugs citu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecībai nākotnē, it īpaši bez valsts atbalsta.

Savukārt VARAM skaidrojums par nepieciešamību izvairīties no daudzu projektu iesniegšanas norāda uz apzinātu projekta iesniedzēju loka sašaurināšanu līdz situācijai, kad “divi jau ir par daudz”, kā arī lemšanu projekta iesniedzēju vietā par to, vai ir lietderīgi iesniegt projekta iesniegumu.

Līdz ar to Noteikumu Nr.69 prasību pamatojums nav pietiekams, lai attaisnotu tik liela apjoma valsts budžeta līdzekļu izlietojumu viena objekta būvniecībai. Minētie argumenti norāda, ka Noteikumi Nr.69 izstrādāti, neņemot vērā izmaksu efektivitāti, tādējādi neievērojot likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktu.

  1. Klimata finansējuma izmaksu neefektīva izmantošana nav ilgtspējīga. Satversmes tiesas judikatūrā norādīts, ka konkretizējot Satversmes 115.pantā valstij un pašvaldībām izrietošos pienākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, jāņem vērā, ka ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi ir būtiska ilgtspējības sastāvdaļa.[51] Pašreizējās paaudzes un nākamo paaudžu iespējas dzīvot labvēlīgā vidē ir daudzējādā ziņā atkarīgas no valstu gatavības īstenot ilgtspējīgu attīstību, aizsargājot Zemes klimata sistēmu, paredzot un novēršot klimata pārmaiņu cēloņus un mazinot to kaitīgo ietekmi. Satversmes 115.pantā paredzētās tiesības, interpretējot tās kopsakarā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, uzliek valstij pienākumu sekmēt procesus, kas saistīti ar globālo klimata pārmaiņu novēršanu. Ratificējot ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un šīs konvencijas Kioto protokolu, Latvija ir iesaistījusies pasaules valstu kopīgajos centienos panākt SEG koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā.[52]

2014.gada oktobrī Eiropadome pieņēma secinājumus, kas noteica, ka ES līdz 2030.gadam samazinās SEG emisijas ETS sektoros par 53% pret 1990.gadu un ne-ETS sektoros 40% pret 2005.gadu.[53] Minētās saistības tiks sadalītas starp dalībvalstīm, tostarp Latviju. Līdz ar to, ja šobrīd speciālais klimata mērķiem paredzētais finansējums tiks izmantots izmaksu neefektīvi, tas apgrūtinās Latvijas, kā arī Latvijas kopā ar ES uzņemto saistību izpildi nākotnē.

Par negatīvajām sekām no izmaksu efektivitātes ignorēšanas liecina Latvijas rezultāti saistībā ar ES fondu apguvi. Nevalstiskās organizācijas Zemes draugi (Friends of the Earth) un Bankwatch veiktajā pētījumā “Klimata enfants terribles” (Climate’s Enfants Terribles) Latvija ir atspoguļota kā viena no jaunajām ES dalībvalstīm, kas neefektīvi izmantojusi ES fondu finansējumu, tādējādi nesasniedzot nozīmīgu SEG emisiju samazinājumu.[54] Kā iemesls tiek minēti MK noteikumos paredzētie atlases un kvalitātes vērtēšanas kritēriji, kas nav vērsti uz noteikta mērķa sasniegšanu.[55]

  1. Kā konstitucionālajā sūdzībā pamatots, Noteikumu Nr.69 pieņemšanā aizskartas Delnas no Satversmes 115.panta izrietošās tiesības uz to, ka netiek pazemināts sabiedrības līdzdalības standarts ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Savukārt likuma “Par piesārņojumu” pārkāpums novedis pie Delnas no Satversmes 115.panta izrietošo materiālo tiesību uz labvēlīgu vidi aizskāruma. Proti, netiek sasniegts tāds SEG emisiju samazinājums, kādu, ņemot vērā paredzētā finansējuma apjomu un izmantojot to likumā noteiktajam mērķim un kārtībā, MK vajadzēja nodrošināt.
  2. Delnai nav pieejami vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai novērstu tiem ar Noteikumiem Nr.69 radīto subjektīvo tiesību aizskārumu. Vienīgais veids, kā novērst aizskārumu, ir Noteikumu Nr.69 atzīšana par spēkā neesošiem un atcelšana, kas ietilpst vienīgi Satversmes tiesas kompetencē.
  3. Satversmes tiesas likuma 19.2panta ceturtā daļa nosaka, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža.

Konkrētajā gadījumā par aizskāruma brīdi uzskatāms 2016.gada 26.janvāris, kad Noteikumi Nr.69 tika pieņemti. Ar pieņemšanas brīdi Delnas argumenti par Noteikumu neatbilstību likumam tika faktiski nepamatoti noraidīti, neizvērtējot tos pēc būtības, kā arī izslēgta jebkāda Delnas līdzdalība Noteikumu Nr.69 apspriešanā.

Līdz ar to ir ievērots Satversmes tiesa likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes 115.pantu, Satversmes tiesas likuma 16.panta 1. un 3.punktu, 17.panta pirmās daļas 11.punktu, 18.pantu un 19.2 pantu,

lūdzam:

1) atzīt Ministru kabineta noteikumus Nr.69 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” par neatbilstošiem Satversmes 115.pantam un likuma “Par piesārņojumu” 2.panta 8.punktam un 32.2 panta 46 daļai, un spēkā neesošiem no to pieņemšanas dienas;

2) apturēt Ministru kabineta noteikumu Nr.69 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” piemērošanu līdz Satversmes tiesas nolēmuma pieņemšanai.

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektā daļa kā pagaidu noregulējumu konstitucionālās sūdzības gadījumā paredz iespēju Satversmes tiesai lemt par tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Pamats lūgt apturēt normatīvā akta (tiesību normas) piemērošanu Satversmes tiesas likumā nav atrunāts. Līdz ar to tas varētu tiks uzskatīts par nenoregulētu procesuālo jautājumu.

Ja konkrētajā gadījumā Ministru kabineta noteikumi stātos spēkā, pastāvētu reāla iespēja, ka Satversmes tiesas nolēmums nākotnē nebūs izpildāms vai tā izpilde radīs nesamērīgus izdevumus. Proti, gadījumā, ja Satversmes tiesa lemtu par Ministru kabineta noteikumu neatbilstību Satversmei un likumam, taču uz Ministru kabineta noteikumu pamata finansējums jau būtu piešķirts un būtu uzsākti būvdarbi, radušās sekas būtu grūti vai nebūtu iespējams novērst. Līdz ar to Satversmes tiesas sprieduma izpilde vai nu radītu būtiskas izmaksas, vai spriedums vispār nebūtu izpildāms.

3) izskatīt lietu atklātā tiesas sēdē, ņemot vērā lietas komplicēto un vispārsvarīgo raksturu, kā arī iesaistīto pušu viedokļu dažādību;

4) pieaicināt lietas izskatīšanā enerģētikas un klimata jomas ekspertu, lai iegūtu atzinumu par apstrīdēto Ministru kabineta noteikumu prasību pamatotību no izmaksu efektivitātes un SEG emisiju samazināšanas viedokļa.

Pielikumā:       1. Delnas 2016.gada 6.janvāra iesniegums Nr.4.4/1 uz 3 lapām.

                          2. VARAM 2016.gada 14.marta vēstule Nr.18-1e/2088 uz 4 lapām.

Ar cieņu,

Direktors                                                                                             J.Volberts

[1] Noteikumos Nr.69 paredzēto finansējumu plānots piešķirt kā transfertu no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas budžeta programmas “Emisijas kvotu izsolīšanas instruments” (kods 33.00.00) apakšprogrammas “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekti” (kods 33.02.00).

[2] Delnas 2016.gada 6.janvāra iesniegums Nr.4.4/1. Sk. 1.pielikumu.

[3] VARAM 2016.gada 14.marta vēstule Nr.18-1e/2088. Sk. 2.pielikumu.

[4] 2016.gada 26.janvāra MK sēdes darba kārtības 2.6.punkts: VSS-994, TA-114 (iekļauts papildus), Noteikumu projekts “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums. Uzaicināti: K.Gerhards, A.Ozola, I.Liepa, I.Prūse, I.Raugze, J.Veide, http://tap.mk.gov.lv/mk/mksedes/saraksts/darbakartiba/?sede=851 Sēde apskatāma 2016.gada 26.janvāra videoarhīvā: http://mk.gov.lv/lv/aktuali/tiesraides/videoarhivs

[5] Satversmes tiesas 2007.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2007-12-03, 13.punkts.

[6] Satversmes tiesas 2008.gada 17.janvāra spriedums lietā Nr.2007-11-03, 13.1.punkts.

[7] Satversmes tiesas 2008.gada 17.janvāra spriedums lietā Nr.2007-11-03, 13.2.punkts.

[8] Biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” Statūti 2015.gada 10.jūnija redakcijā, http://www.scribd.com/doc/290815932/Delnas-Statuti-2015

[9] Sk. Satversmes tiesas 2008.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2007-11-03 12.punktu.

[10] Satversmes tiesas 2007.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2007-12-03, 13.punkts.

[11] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106, secinājumu daļas 7.punkts.

[12] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106, secinājumu daļas 7.punkts.

[13] 1992.gada 9.maija Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām. Latvijā spēkā no 1995.gada 21.jūnija.

[14] 1998.gada 25.jūnija Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. Latvijā stājās spēkā 2002.gada 26.aprīlī.

[15] Sk. United Nations Economic Commission for Europe. The Aarhus Convention: An Implementation Guide, June 2014, p.182. http://www.unece.org/fileadmin/DAM/env/pp/Publications/Aarhus_Implementation_Guide_interactive_eng.pdf

[16] Sk. United Nations Economic Commission for Europe. The Aarhus Convention: An Implementation Guide, 2013, p.122. http://www.magrama.gob.es/es/ministerio/servicios/informacion/Guia_convenio_Aarhus_2%C2%AA_tcm7-274132.pdf

[17] Sk. United Nations Economic Commission for Europe. The Aarhus Convention: An Implementation Guide, 2013, p.159.

[18] Sk. United Nations Economic Commission for Europe. The Aarhus Convention: An Implementation Guide, June 2014, p.185.

[19] Sk. United Nations Economic Commission for Europe. The Aarhus Convention: An Implementation Guide, 2013, p.188.

[20] Turpat.

[21] Satversmes tiesas 2007.gada 8.februāra spriedums lietā Nr.2006-09-03, 11.punkts.

[22] Satversmes tiesas 2007.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2007-12-03, 21.punkts.

[23] Sk. Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā Nr.2008-03-03.

[24] Satversmes tiesas 2007.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2007-12-03, 21.punkts.

[25] Sk. Satversmes tiesas 2009.gada 6.jūlija sprieduma lietā Nr.2008-38-03 9.1.punktu.

[26] Recommendation of the Council on Good Practices for Public Environmental Expenditure Management, 8 June 2006 – C(2006)84, http://www.oecd.org/env/outreach/38787377.pdf

[27] Recommendation of the Council on Good Practices for Public Environmental Expenditure Management, 8 June 2006 – C(2006)84, http://www.oecd.org/env/outreach/38787377.pdf

[28] http://www.tezaurs.lv/sv/?w=konkurss

[29] Skaidrojums par pasūtītāja rīcību (iepirkuma procedūras pārtraukšanu) viena atlases prasībām atbilstoša pieteikuma vai piedāvājuma gadījumā, 16.08.2013., 2.lpp., http://iub.gov.lv/sites/default/files/upload/PIL_54_56pants_01082013.pdf

[30] Turpat.

[31] Tā kā Noteikumus veido savstarpēji cieši saistītu materiālo un procesuālo tiesību normu kopums, konstitucionālās sūdzības ietvaros Noteikumi tiek apstrīdēti kopumā, lai gan faktiski Delnas iebildumi attiecas vienīgi uz Noteikumiem Nr.69 daļā par zema enerģijas patēriņa jaunu ēku būvniecību.

[32] Pieņemot, ka attiecināmās izmaksas veido pusi no kopējām izmaksām.

[33] Ventspils pilsētas domes 2015.gada 7.oktobra VARAM adresētā vēstule Nr.1-09/626.

[34] Deklarācija par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. Pieejama: http://www.pkc.gov.lv/images/vald%C4%ABbas_deklar%C4%81cijas/2016/20160210_MKucinskis_vald_prior_GALA_VERS.pdf

[35] Eiropas Savienības Tiesas 2007.gada 7.novembra sprieduma lietā T‑374/04 Vācijas Federatīvā Republika pret Eiropas Kopienu Komisiju 124.p.

[36] Recommendation of the Council on Good Practices for Public Environmental Expenditure Management, 8 June 2006 – C(2006)84, http://www.oecd.org/env/outreach/38787377.pdf

[37] Our Children’s Earth Foundation v California Air Resources Board, A138830, p.18.

http://files.arnoldporter.com/our%20children’s%20earth%20foundation%20v%20carb.pdf

[38] Turpat, p.8.

[39] Ministru kabineta 2013.gada 9.jūlija noteikumu Nr.383 “Noteikumi par ēku energosertifikāciju” 5.pielikums.

[40] Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumu Nr.1185 “Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” 11.2.p.

[41] Turpat, 26.1.p., 8.pielikums.

[42] Ministru kabineta 2016. gada 12. janvāra noteikumi Nr. 35 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums”

[43] Ekonomikas ministrijas 2015.gada 8.decembra atzinums Nr.451-1-9804 “Par precizēto Ministru kabineta noteikumu projektu “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” (VSS-859)”

[44] VARAM 2016.gada marta vēstule.

[45] MMR Article 17 questionnaire: Reporting on the use of auctioning revenues pursuant to Article 24, http://cdr.eionet.europa.eu/Converters/run_conversion?file=lv/eu/mmr/art17_auctioning/envvzvapa/MMR_Article-17_auctioning__1.xml&conv=466&source=remote

[46] MMR Article 17 questionnaire: Reporting on the use of auctioning revenues pursuant to Article 24, http://cdr.eionet.europa.eu/Converters/run_conversion?file=lt/eu/mmr/art17_auctioning/envva0emw/MMR_Article-17_auctioning__1.xml&conv=466&source=remote

[47] MMR Article 17 questionnaire: Reporting on the use of auctioning revenues pursuant to Article 24, http://cdr.eionet.europa.eu/Converters/run_conversion?file=ee/eu/mmr/art17_auctioning/envvzita/MMR_Article-17_auctioning__1.xml&conv=466&source=remote

[48] VARAM 2016.gada marta vēstule.

[49] Ministru kabineta 2016. gada 26. janvāra noteikumi Nr. 69 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” anotācijas I sadaļas 2.punkts.

[50] Izziņa par atzinumos sniegtajiem iebildumiem par Ministru kabineta noteikumu projektu „Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana – zema enerģijas patēriņa ēkas” nolikums” (VSS-994).

[51] Satversmes tiesas 2011.gada 24.februāra spriedums lietā Nr.2010-48-03, 6.1.punkts.

[52] Turpat, 6.1.2.punkts.

[53] European Council Conclusions, 24 October 2014, EUCO 169/14, 2.1.p. http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/ec/145397.pdf

[54] Friends of the Earth, CEE Bankwatch Network, Climate’s Enfants Terribles: How new Member States’ misguided use of EU funds is holding back Europe’s clean energy transition, December 2015, p.63. http://bankwatch.org/sites/default/files/enfants-terribles.pdf

[55] Turpat, p.69.

Pievienot komentāru

  • deputati uz delnas
  •  

    Screen Shot 2018-01-22 at 16.07.52